Haanja100 – ainult hulludele

Īstenākajiem MTB faniem sacensības Haanja100 nekādus papildus komentārus neprasa, bet pārējiem – Haanja100 ir smagākās viendienas  kalnu velo sacensības Baltijā. Pasākuma būtību daļēji atklāj nosaukums – sacensību klasiskajā izpratnē jāveic 100km, bet mazohistiem pārākajā pakāpē ir dota iespēja braukt arī 100 jūdzes jeb 160km. Šādas distances jebkurā gadījumā priekš MTB ir garas, bet Haanja100 trase izceļas arī ar to, ka distances lielākā daļa ir takas, pļavas un meža ceļi. Grantenes ir retums vai arī ir ieprogrammētas tajos brīžos, kad pat mežu fanātiem ir vēlēšanās mežu neredzēt.

Uz Haanja100 braucu ceturto reizi, bet šoreiz pirmo reizi pilnvērtīgi piedalīties sacensībās, nevis tikai suportēt citus vai nelegāli vazāties pa trasi, kā tas ir noticis iepriekšējos 3 piegājienos. Kaut arī šogad treniņos esmu pavadījis vairāk kā jebkuru citu gadu, esmu apņēmies šo pasākumu uztvert kā piedzīvojumu un pat necensties mesties cīņā ar konkurentiem un sekundēm/minūtēm/stundām. Šāds noskaņojums diktē arī gatavošanos startam – nav nekāda uztraukuma. Ka izpaužas uztraukuma neesamība pirms sacensībām? Brokastu putru gribas ēst,  netiek pievērsta pastiprināta uzmanība tam, cik TIEŠI minūtes ir palikušas līdz startam, vai paspēšu laicīgi iesildīties un iestāties starta koridorī un beigu beigās, arī pirmsstarta WC apmeklējumu skaits ir minimizējies.

Šoreiz lielākā domāšana ir par to, kas jāvelk mugurā šādos diezgan vēsos laika apstākļos (no rītiņa agrumā bija tikai +3..) un uz kuru tehniskās palīdzības/ēdināšanas punktu sūtīt sauso drēbju saini, lai ir ko pārvilkt, ja nu gadījumā sāk līt vai esošais outfits ir sasvīdināts un nekomfortabls. No četrām pieejamajām opcijām (25km, 43km, 62km un 82km) izvēlos 62.km un uz turieni ar Viestura gādību nosūtu maiņas apavus un likru, kā arī dažas želejas un musli batoniņus.

http://www.haanja100.ee/images/map_13.pdf

Līdz startam divas minūtes, bet es vēl esmu pie auto un drošā vietā slēpju atslēgas. Starta koridori sasniedzu minūti pirms starta, ieraugu arī Balto. Koridoros vietas vairs nav, tāpēc stāvam ārpus tiem. Viis, neli, kolm, kaks, uks.. (pardon my Estonian). Sākam kustību. Iesildīšanās ir bijusi nē, bet nav arī vajadzība, jo kopā ar Balto un Gati ripinamies iesildīšanās režīmā. Pirmie 3km pa asfaltu un tad aiziet pirmajā pļavā, kur sākas zosu brauciens (pieņemsim, ka zosīm ir velo) – lēna kustība vienā vai divās rindās, atkarībā no situācijas. Baltais laiku pa laikam nav mierā ar šādu iekārtu un veic nenozīmīgus apdzīšanas manevrus, kuriem mēs ar Gati sekojam. Neskatoties uz lēno tempu, pulss tāpat brīžiem ir virs 170bpm, īpaši jau kāpumos, dažos no kuriem ar pusgāzi nemaz nav iespējams uzbraukt, jo tāpat viss jau ir „saslēgts pa kreisi”. Vienā no mežiņiem Baltais laikā nepaspēj apdzīt lēnākos braucējus un mēs ar Gati turpinam kopceļu divatā, mierīgi pļāpājot un nedaudz arī papukstot par to, ka dēļ zosu brauciena pilnībā nevar izbaudīt takainos kāpumus un nobraucienus. Tā tas turpinās līdz kādam 20.km, kurā uz vienas no tranzītgrantenēm Gatis pamanās aizskriet kopā ar dažiem ātrākbraucējiem. Es neskrienu līdzi, jo man taču ir plāns braukt izteikti mierīgi. Satiekamies pirmajā paikas punktā, kur nolemju baudīt supersavienajomo delikatešu kombināciju – sālītam gurķim uzkožu rozīnes, kā teiktu Burkāns: „Tāpat kuņģi viss sajaucas”. Jūtos lieliski, pedāļi griežas viegli un nesteidzīgi, ļauju Gatim braukt viņa tempā un attālināties. Tuvojas „Baltijas Everests” Munameģis, pirms kura lieliskā LV braucēju atbalsta grupa (Mārtiņš, Viesturs un Rolis) iedod man „cukurus” kōlas formātā. Lēnām minos augšā Munameģī. Pa asfaltu jau viss easy. Diemžēl Gatim asfalts nav tik vēlīgs un viņš sadūris kameru un nu jau es izvirzos vadībā, haha. Munameģa virsotnē daudz LV clv un jūtams/dzirdams labs atbasts un dažu paziņu jautājumi par to, kāpēc es tik lēns. Smaidu un turpinu nesteigties. Braucot lejā no dižkalna ātri lavierēju pa taciņu un platākajās tās vietās apdzenu dažus „konkurentus”. Viens šāds manevrs man gandrīz izrādās liktenīgs – spriegotāja ierauju lielu zaru, bet laicīgi to pamanu. Varēja gadīties, ka norautu aizmugurējos slēdzi un tad jau gan es varētu atbildēt uz jautājumu, kāpēc es tik lēns.

Turpinu savu rāmo ceļojumu pa Igaunijas mežiem, līdz kādā km 40tajā mani panāk Baltais. Braucam kopā un drīz pienāk viena no slavenākajām vietām visā distancē, kuru paši organizatori ir apzīmējuši ar vārdiem „Not For Pussies”, kas tulkojumā nozīmē ne jau to, ko jūs padomājāt, bet gan slidenu pusbaļķi pāri grāvim aptuveni 1 m augstumā. 

Gadu atpakaļ, kad vienkārši vizinājos pa trasi tūrista statusā, piebraukšana baļķim bija no otras puses un bija vienkārši paņemt pareizo līniju, bet šogad viss notika pretējā virzienā-baļķis sekoja uzreiz pēc samērā stāva nobrauciena un neliela līkuma, tāpēc ir reāli maz laika pārdomām, tik nedaudz jāpiever acis. Baltais brauc pa priekšu un pārbrauc, es ar-tātad mēs neesam tas, ko jūs padomājāt tulkojot iepriekš izskanējušo šķēršļa apzīmējumu (pēc finiša runā, ka baļķis esot bijis reāli slidens, tāpēc prieks, ka tomēr pārbraucām veiksmīgi). Tālāk seko tehnisks single track uz augšu, kuras negatīvos līkumus man neizdodas atšifrēt līdz galam un atkārtojas Baldones LČ trases mācība-protu nokrist arī braucot kalnā.

43.km paikas punkts tiek okupēts gandrīz uz piecām minūtēm, kur jau ierasto gurķu-rozīņu ēdienkarti papildina biezpienmaize, cepumi un silta tēja. Runājam ar Balto, Armandu un nu jau arī ar tikko mūs sadzinušo Gati. Mūs filmē arī Plaani TV - http://www.youtube.com/watch?v=EOQxgVQSloM no 56:20.

Baltais no bistro evakuējas pirmais, kādu brīdi vēlāk prom dodamies arī mēs ar Gati, paspējam vēl papozēt mobilajiem reportieriem un uz tuvākā lielceļa secinam, ka ātrāk griba atpakaļ mežā, jo klajumos tomēr ir jūtams, ka ārā ne tuvu vairs nav vasara un caur sasvīdušajām drēbēm jūt auksto vēju. Meža takās Gatis atkal ir ātrāks, šoreiz aizbrauc uz nesaredzēšanos (finišs neskaitās).

Pēc gara un lēna kāpuma pa pļavu un tam sekojoša stāva, bet īsa nobrauciena seko 50km atzīme ar motivējošo uzrakstu, kas vēsta apmēram to, ka satraukumam nav pamata, jo vēl tikpat ir jābrauc. Šo distances daļu esmu pieveicis 3h04min, kas atbilst vienai kārtīgai sezonas vidus gonkai uz pilnu klapi. Saprotu, ka manis prognozētais finiša laiks starp 6-7h būs izrādījies precīzs. Pašsajūta vēl aizvien laba, bet tobrīd man nav ne mazākās nojausmas, cik drīz viss mainīsies. Vēl pēc četriem km seko ļoti smags kāpums pa samirkušu pļavu, visi apkārtējie cīņu biedri savus braucamos stumj, es spītīgi laužos uz augšu minoties, jo tieši tas vienmēr ir bijis mans lielākais izaicinājums sacensībās – uzbraukt visur un nobraukt no visurienes.. Dažreiz, protams, tas sadod pa kājām un arī šī reize nav izņēmums. Kalna galā kājas ir kā stabi un sāku just pirmās vājuma pazīmes. Mežu pēkšņi pārņem migla, kas no vienas puses ir skaisti, bet no otras puses atstiepj sev līdz vēsumu un es jau sāku domāt par to, kā nākamajā čekpointā uzvilkšu sausu topiņu. Nevilšus jau sāku skaitīt kilometrus līdz finišam. Vēl 40, grrrr. 

Uz noguruma fōna paspēju arī nedaudz satraukties par to, kas būs gadījumā, ja Viesturs jau būs prom no paikas punkta un es savas sausās drēbes nevarēšu atrast. Manas bažas, protams, izrādās nepamatotas, jo Viesturs un Rolis ir norunātajā vietā un es saņemu ne tikai savu lupatu maisu, bet arī nepārspējamu tehnisko atbalstu – tiklīdz apstājos un nokāpju no velo, to savā gādībā pārņem Rolis, izmazgā kaseti, saeļļo ķēdi. Tikmēr es, viegli kūpošs, nesteidzīgi, bet laimīgi tieku pie sausas drēbju kārtas un dodos iekarot ēdienu galdu. Saprotu, ka šoreiz pieejai jābūt vēl nopietnākai un ēdu makaronus ar desiņām (gurķus un rozīnes šeit nepieminu, jo tas jau ir pašsaprotami). Ceru, ka uzņemtā pārtika mani stiprinās fiziski un būs vieglāk draudzēties ar galvu – likt tai mazāk pievērst uzmanību finiša tuvuma (tāluma) kalkulēšanai. Efekts ir īslaicīgs un 70.km jau atkal sāku domāt par atlikušo kilometrāžu.. Taciņās jūtos labāk nekā uz grantenēm, kur pat neliela kājās piecelšanās izraisa bezcerību tās sākotnējā stadijā. Ap 76.km pirmo reizi apstājos ārpus oficiālā ēdināšanas punkta-vajag lēnām iesūkt želejas, padzerties un vnk 3 minūtes nekustināt (nejaukt ar atmest) pedāļus. Tobrīd uz velo esmu sabijis 5h07min un līderi jau ir finišējuši pirms stundas.  Pauze palīdz un nākamajos meža kāpumos (viens no tiem laikam garākais visā distancē) jūtos pārsteidzoši labi un jau sāku priecāties, ka palikuši vairs tikai 20km, kuri, pēc ekspertu nostāstiem, esot tikai uz leju un pārsvarā pa ātrām grantenēm.

Jūs jau paši nojaušat, ko es ēdu arī pēdējā ēdināšanas stacijā.. +Papildinu dzeramā krājumus un dodos cīņā ar atlikušajiem 18km. Katru reizi, kad pēdējos 20km trase iet uz augšu, klusībā lamāju tos „deputātus”, kuri solīja, ka „būs tikai uz leju”. Toties uz leju ir kaut kas cits.. ..tas cits ir garastāvoklis, jo brauciens vairāk atgādina cīnīšanos ar sevi un vienaldzīga noskatīšanās uz tiem, kuriem šajā sacensību stadijā ir saglabājusies lielāka enerģija. Lai taču viņi „skrien” phe..

Esmu iekšā pēdējos 10km, garastāvoklis uzlabojas, ko nevar teikt par fizisko kondīciju-tā ir nemainīgi vāja. Ieraugu zīmi „Walk or die” un nospriežu, ka tā nav domāta man, jo es jau nu neesmu tas, kurš maratona trasēs nevar kaut kur nobraukt :D Tomēr šoreiz nākas atzīt, ka zīme ir patiesa – tur tiešām nevar nobraukt, pat kājas ejot nedaudz mežģas.

Parādās zīme, ka atlikuši 5km un uzreiz aiz tās vēl viens kalns, kurā atkal jāstumjas-pārāk stāvs, lai pat mēģinātu izrādīt tam braucošu pretestību. Manas kājas vienkārši mani neieredz. Gandrīz visi pēdējie 3km ir pa asfaltu-galīgi neiebilstu un ieslēdzu maksimālu kruīza režīmu. Pēdējie metri pa mežu un pļavu un tas ir viss, saņemu Haanja100 Finisher krekliņu, kas ir kā apliecinājums tam, ka  esmu to izdarījis. http://www.youtube.com/watch?v=y52f8KR9l48 1:47:12 – 1:47:27

6h48minūtes uz velo-tas ir diezgan dulli.. Šoreiz nav gandarījuma, ir tikai atvieglojums un pirmā doma, ka tik ilgas mocības nav priekš manis.  Es labāk palikšu pie 3h sacenēm.

Uzreiz pēc finiša satieku Gati, kurš finišējis gandrīz 50 minūtes pirms manis. Protams, ka viņš jau ir saģērbies civilajā. Pienāk Dana, kura visiem ir parādījusi, ka ir megaspēcīga – visu laiku labākais Haanja100 finiša laiks starp sievietēm 5h16min. Iespaidīgi! Viņa saka, ka man ir ļoti gaiša sejas āda un skatiena virziens ir pilnīgi nenosakāms. Mans paskats ir tik „pārliecinošs”, ka viņa piedāvā nomazgāt manu velo, kamēr es pārģerbjos atpakaļ par cilvēku. Dana, tici man, es tooo vienkārši mega novērtēju, zinot, cik tev ļoti patīk mazgāt savu velo.

Pēc dušas un oficiālās pastas sāku atgūt cilvēcīgu sejas krāsu un arī domas par Haanja100 lēnām mainās – zinu, ka te vēl atgriezīšos un parādīšu trasei, ka neesmu nemaz tāds tūrists kā tai varētu šķist. Ja nākamgad neizbraukšu zem 6h, tad apsolu, ka Danai būs iespēja mazgāt manu velo vēlreiz ;)

Paldies velodraugiem par kompāniju un palīdzību trasē/ārpus tās :) P.S. Pie visa vainīgs ir Saturns.